Dacia Dokker parādījās 2012. gadā. Neskatoties uz salīdzinoši ilgo automobiļu atrašanos tirgū, mēs to zinājām diezgan virspusēji, tāpēc labprāt izmantojām iespēju iepazīt spēkratu tuvāk. Automobilis tika paņemts izmēģinājuma braucienu veikšanai, bet mūsu redakcijas kolektīva darbinieki un kolēģi dalījās savos iespaidos.

Ievada vietā

Dacia Dokker ir pieejama vairākās komplektācijās: Access, Ambiance, Laureate, Stepway un Celebration.

Saskaņā ar dīleru cenrādi, mašīnas cena Latvijā uz šī gada oktobra sākumu ir 10 160...14 922 EUR, atkarībā no versijas.

Mēs testējām spēkratu Stepway 1,5 dCi90 izpildījumā: ar 1.5 l 90 z.s. dzinēju. Auto piešķīra kompānija Mūsa Motors Rīga.

Testētāju viedoklis

Dacia Dokker izraisa nostaļģiju pēc laikiem, kad mašīna bija mašīna, bet telefoni bija telefoni. Tajā var sēdēt bez bailēm kaut ko salauzt vai nejauši nospiest.

Protams, ka progress nepagāja garām Dacia, un dārgās versijās arī ir elektronika. Tomēr liela poga «Izsl.» līdzās ekrānam, atrisina visas problēmas.

Pirms desmit gadiem es teiktu, ka spidometrs varētu būt lielāks, cipari – redzamāki, un trūkst dzesēšanas šķidruma temperatūras devēja. Tomēr pēc mūsdienu mērauklas panelis ir ideāls.

Viss ir skaidrs, nav lieku grafiku un informācijas. Pat stikla appūti un krāsniņu var ieslēgt uz tausti, nenovēršoties no ceļa šo funkciju meklēšanai komandu-multimediju sistēmas izvēlnē.

It kā vēl kaut ko būtu jāstāsta, tomēr Dokker – tas gadījums, kad neko īpaši nevajag stāstīt, labā nozīmē. Automobilis tiek uztverts kā vecs paziņa: iesēžoties tanī pat pirmo reizi, šķiet, ka esi braukājis ar to visu mūžu. Un tas ir liels pluss.

Kopumā, Dacia Dokker – plaša, praktiska mašīna, visiem dzīves gadījumiem. Lieliska cenas, kvalitātes un funkcionalitātes kombinācija.

Stepway versijas plastmasas apkare, lietie diski un spožā krāsa pārvērta Dokker no necilas darba mašīnas par simpātisku automobili.

Skaidrs, ka Stepway «krosoverība» − nosacīts jēdziens. Tomēr, klīrenss mašīnai, pēc šodienas mērauklas, ir pieņemams, bet lejā – aizsardzība. Garā bāze piešķir gaitai lēzenumu, bet energoietilpīga piekare ļauj samērā ātri braukt pat pa bedrainu grunti.

Vai utilitāram «kablukam», ar 90 z.s. dzinēju, var būt kaujiniecisks raksturs? Izrādījās, ka var. Tikai jāpamodina motoru.

Līdz 2200…2500 apgr./min automobilis, temperamenta ziņā, atgādina traktoru. Citiem vārdiem sakot, vienkārši velk: kā jau dīzelis. Principā, var braukāt arī šādā režīmā, un tad borta dators vidējo patēriņu parāda 5.5 l/100 km pa pilsētu.

Bet, ja turēt dzinēju tonusā, tad tas izliekas par visiem saviem 200 Nm. Vilkmes – vairāk nekā nepieciešams, lai riteņi sāktu buksēt ieskrienoties, turklāt ne tikai pirmajā pārnesumā. Šī fakta apstiprināšana – dinamiskās ieskriešanās laikā regulāri nostrādā antibuksēšanas sistēma: uz ierīču paneļa iedegas atbilstošais indikators.

Tomēr braukšanas manieres – tas nav tikai motors. Skaidrs, ka Dokker nav sacīkšu bolīds, bet tas ir godīgs, un pateicoties tam braukā ar azartu.

Skaidri ir jūtama atgriezeniskā saite ar mašīnu. Ja ir vēlēšanās, var iziet pagriezienu, riteņiem kaucot: stabilizācijas sistēma vai nu ir pārāk delikāta, vai nu nepagūst nostrādāt.

Priekš automobiļa, ar augstu smaguma centru, Dokker ir diezgan stabils: ar 50...60 km/h ieiet 35...45 grādu pagriezienā, izdodas bez biedējošām sānsverēm. Ja ieiešanas pagriezienā ātrums ir pārāk liels, auto paredzami izslīd lielākā rādiusā un, nometot gāzi, tik pat paredzami atgriežas sākotnējā trajektorijā. Vispār, nebiju gaidījis, ka man iepatiksies utilitāra «kabluka» vadāmība.

Kopumā, Dacia Dokker – cienīgs pirmās paaudzes Renault Kangoo iedibināto tradīciju turpinātājs. Tajā pašā laikā, tas ir stabilāks, komfortablāks un dinamiskāks. Vismaz, ar šo dzinēju.

Interjers – vienkāršs, bet funkcionāls. Daudzas detaļas un ierīču panelis ir pazīstami no citiem Renault automobiļiem. Multimediju sistēmai ir USB, tomēr mūzika no zibatmiņas lasās kaut kā savādi. Nav skaidrs: tā ir kopējā vai konkrētā spēkrata problēma.

Lejā, pa kreisi no stūres – dažādiem sīkumiem paredzēta kaste. Tā izvelkas ārā. Aiz tās – diagnostikas ligzda un drošinātāju bloks. Zem stūres – rokturis stūres statņa augstuma regulēšanai.

Pārredzamība – daudz-maz normāla. Salona spoguli izdodas iestatīt tā, lai pa labi-aizmugurē nepaliktu aklās zonas.

Mīlu dažādus džipus un furgonus par to, ka tajos viegli iesēsties un apkārt daudz gaisa. Plaši visos virzienos, un it īpaši – uz augšu.

Kravas furgons nav sieviešu mašīna? Nepiekritīšu. Pirmkārt, automobili negribas uztvert kā kravas: normāls vieglais auto. Saprotams, paklausīgs, viegls vadībā. Sēdekļi – ērti, pārnesumi ieslēdzas mīksti, manevrējamība – laba.

Kā mūsdienās ir pieņemts teikt, mašīna nav stilīga? Kam nepatīk, lai neskatās. Toties tādas lietas kā naktsgaldiņu, lielu puķu podu vai bērnu ratiņus bagāžas nodalījumā var ielikt bez problēmām. Vēl vieta pāri paliks.

Citiem vārdiem sakot, ģimenes vajadzībām – laba mašīna: aizbraukt iepirkties, bērnus vai mazbērnus kaut kur aizvest. Vieta ir visam un visiem.

Protams, ka spēkratam ir savi trūkumi. Bet, kam to nav? Un, kad ieraugi cenu, tad pievērst uzmanību trūkumiem vairs kaut kā nav ērti.

Cimdu nodalījums – maziņš, tomēr virs tā ir vēl viens plaukts. Laba lieta – plaukts priekšējā paneļa virspusē. Tam ir divi nodalījumi. Pirmajā viegli var ielikt A4 formāta mapi. Atdalītājs neļauj tai pārvietoties pagriezienos. Tradicionālais risinājums tamlīdzīgiem automobiļiem – plaukts virs priekšējā stikla.

Taupības nolūkos, durvju aizvēršanas rokturi ir savienoti ar kabatiņām. Tomēr pati durvju aizvēršana – diezgan ērta.

Plastmasas paneļa vietā sliekšņus aizsargā uzlīmes.

Laba mašīna: vienkārša, saprotama, praktiska. Visi vadības orgāni atrodas savās vietās, neko nav jāmeklē. Sēdekļu regulēšanas diapazons – pietiekams, var arī noregulēt stūres augstumu. Problēmu ar iekāpšanu nav: nedz priekšā, nedz aizmugurē.

Sēdekļi – cieti, blīvi, un tas ir labi: mugura nepiekūst pat garā ceļā. Tikai aizmugurējie pasažieri sūdzējās par drošības siksnu slēdžiem, kuri izslejas no sēdekļa spilvena. Un noslēpt tos dziļāk kaut kādu iemeslu dēļ nesanāk. Iekrīti sēdeklī un uzduries uz cietu slēdzi... jūs, sapratāt ar ko.

Uz ceļa Dokker uzvedas diezgan cienīgi. Dzinēja jaudas ir gana, lai strauji paātrinātos pat ar noslogotu auto. Skaidrs, ka šādā stāvoklī spēkrats brauc laidenāk: piemēram, kad tas ir tukšs, tad, braucot pa nelīdzeno bruģakmeni jau ar 40...50 km/h, ir vēlēšanās nomest ātrumu.

Turklāt, piekare – izturīga. Aizdomājos, nesamazināju ātrumu uz grunts ceļa un par vēlu pamanīju bedri. Jau sagatavojos stipram triecienam, tomēr piekare «apēda» nelīdzenumu, bet mašīna pat nepieskārās ar apakšu.

Multimediju (viņa tā saucās?) sistēma izrādījās tik vienkārša un saprotama, ka pat man ir skaidrs, kā to izmantot. Kaut gan, «izmantot» – pārāk skaļi teikts. Bet iestatīt radio stacijas un ieslēgt navigāciju man izdevās. Ja būtu vajadzība, laikam tiktu galā arī ar citām funkcijām.

Iespaids kopumā? Spēkrats patiešām iepatikās, un kad būs doma mainīt savu esošo auto, Dacia Dokker būs iespējamo variantu sarakstā.

Uz aizmugurējiem sēdekļiem vietas pārpilnība nav manāma.

No aizmugurējiem pasažieriem paredzētām ērtībām – glāžu paliktnis un rozete. Gaismekļa virs otrās sēdekļu rindas nav. Uz priekšējo sēdekļu mugurpuses ir divas kabatiņas, bet aizmugurējās durvīs to nav.

Aizmugurējo drošības siksnu slēdžus, personīgi mums, neizdevās paslēpt sēdekļa kabatiņās. Rezultātā, aizmugurējie pasažieri iekāpjot tiem var uzdurties ar sēžamvietu un izjust diskomfortu. Kreisās bīdāmās durvis – opcija, kuras nav visās Dokker versijās.

Viļņveidīgs statnis – veiksmīgs risinājums: stiepties pēc bīdāmo durvju aizvēršanas roktura – vieglāk..

Tādas mašīnas kā Dokker – tas ir kā svaiga gaisa malks, uz kopējās ārējās izrādīšanās fona. Jā, tos sauc par budžeta un utilitāriem. Jā, var piesieties tam, ka uz bagāžas nadalījuma grīdas, gumijas paklājiņa vietā – dermatīna gabals ar cilpām paredzētiem caurumiem, bagāžnieka aizklāja rokturis – vienkāršs izgriezums, durvju rokturu vietā – kabatiņas-dobumi un sliekšņus aizsargā nevis plastmasas uzlikas, bet gan uzlīmes.

Jā, viss tas izskatās lēti. Tomēr, ja šādi taupības līdzekļi palīdz mašīnas cenu noturēt pieņemamā līmenī, tad ar to var samierināties. Un, ja ir vēlēšanās, neviens neliedz pašam pārtaisīt kaut ko pēc savas gaumes, par nelielu naudu.

Bet pats galvenais nav tas. Jūs ievērojāt, kā ar laiku izmainījās pieprasījums un attieksme pret automobiļiem kopumā? Man šķiet, ka mēs esam aizmirsuši to, ka automobiļa pamatuzdevums – pārvadāt pasažierus un kravu.

Šodien, izvēloties spēkratu, mēs interesējamies par to, vai multimediju sistēma atbalsta sesto iPhone? Nē, tikai piekto? Nav nopietni. Bet, kāpēc plastmasa salonā ir tik cieta? Sēdekļi ir pilnībā no ādas vai ar dermatīna ieliktņiem? Bet cik krāsās tiek piedāvāta virsbūve? Tikai piecdesmit? Tik maz?

Dacia palīdz nolaisties uz zemi. Tā atgādina, ka opcijas nāk līdzi automobilim, nevis otrādi. Kāds ir Dokker komforta līmenis? Normāls. Sēdekļi un vadības orgāni – ērti, krāsniņas un kondicioniera jaudas ir pietiekoši. Dzinējs nav vājš. Bremzes – efektīvas, salons – plašs, lukturi spīd labi. Skaļruņi ne visai cēli skan? Toties skaļi. Un galu galā tā ir mašīna, nevis koncertzāle.

Un, galvenais – tas ir auto, ar kuru var gan uz darbu braukāt, gan ar ģimeni doties uz dabu, gan cementa maisus vadāt, un atrast vēl daudzus pielietojumus. Tā ir mašīna, kuru nav bailes izmantot. Un, ja radīsies jautājums: par vienu un to pašu naudas summu iegādāties modernu populāru automobili vai divas Dacia, es izvēlēšos otro variantu.

Skaidrs, ka salona iekārtojums – vienkāršs. Tomēr kopumā aizmugurē – diezgan mājīgi. Komfortu pavairo aizmugurējo durvju stiklu forma, un, konkrētajā gadījumā, iekšējā apšuvuma neesamība šķiet dizaina risinājums, nevis kārtējais mēģinājums ietaupīt. No iekšpuses logi atgādina stilīgu iluminatoru, un nez kāpēc uzreiz atmiņā atausa: «We all live in a yellow submarine...»

Bagāžas nodalījums, no visiem skata punktiem. Plaukta rokturis – izgriezums. Vēl viens risinājums no taupības viedokļa – dermatīna gabals, kurš aizsargā bagāžnieka grīdu.

Par otras rindas sēdekļu atmešanas leņķa ierobežotāju kalpo tas, cik daudz uz priekšu ir nobīdīti priekšējie sēdekļi.

Aizmugurējās durvis var atvērt uz 180 grādiem. Ja aizmugurējie sēdekļi ir salikti, bagāžas nodalījuma apjoms sastāda 3 m³. Ko var tādā bagāžniekā ielikt? Visu, ko vajag.

Apakšspārni te acīmredzami noderētu: gan metāla aizsardzības ziņā, gan no skaņas izolācijas viedokļa: gaitā var dzirdēt, kā smiltis un sīki akmentiņi sitas par riteņu arkām.

Zem apakšas – pilna izmēra rezerves ritenis.

Motora nodalījumā, pēc mūsdienu mērauklas, daudz vietas. Uz šī fona, nav gluži saprotama hidropastiprinātāja šķidruma tvertnes atrašanās vieta: dziļi apakšā, zem vadiem. Patīkams sīkums – abām akumulatora spailēm ir brīvas skrūves, papildus aprīkojuma pieslēgšanai.

Apskalotāja tvertnes vāciņa atrašanās vieta nešķiet īpaši veiksmīga: ziemā tā būs ierakta zem dziļa sniega, kurš pārvērtīsies par ledu. Arī motora pārsega eņģes ir pārāk atklātas dažādām stihijām.